Biodegviela – instruments ceļā uz klimatneitrālu Eiropu
Viens no šī brīža aktuālākajiem jautājumiem pasaulē ir – kā samazināt CO2 emisiju daudzumu un apturēt straujo klimata izmaiņu līkni. Jau 2019. gadā Eiropas Savienības līderi apstiprināja mērķi – līdz 2050. gadam panākt, ka Eiropas Savienība ir klimatneitrāla, bet šogad Klimata pārmaiņu samitā Glāsgovā ES līderi apņēmās samazināt valstu siltumnīcefekta gāzu emisijas līdz 2030. gadam. Nevienam nav noslēpums, ka viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ ir palielinājusies CO2 emisija, ir tieši transporta radītās gāzes, tādēļ jau gadiem tiek runāts par to, ka Eiropai ir jāpāriet uz alternatīvo degvielu jeb biodegvielu, kas nerada CO2 gāzu emisijas un ir videi nekaitīga. Ja runājam par radīto izmešu daudzumu transporta jomā, tad tieši biodegviela tiek uzskatīta par vienu no visefektīvākajiem veidiem, kā šajā jomā samazināt CO2 emisijas daudzumu. Šobrīd maksimālais pieļaujamais biodegvielas daudzums degvielas sastāvā ir 7%, protams, ir iespējams lietot arī 100% tīru biodegvielu, bet šobrīd pilnīgu pāreju uz bioloģisko degvielu kavē tas, ka biodegviela ir daudz dārgāka un tas būtu ekonomiski neizdevīgi gala patērētājam, kā arī bioloģiskā degviela nav draudzīga dīzeļdegvielas dzinējiem – tā vairāk veido nosēdumus, kas veicina filtru, sprauslu un citu motora detaļu aizsērēšanu.
Kas ir biodegviela?
Biodegviela tiek ražota no atjaunojamiem resursiem – biomasas, augu eļļām un rūpnieciskajiem atkritumiem. Biodīzeļdegvielu ražo no eļļām un taukiem, izmantojot transesterificēšanu, bet benzīna videi draudzīgā alternatīva ir bioetanols. Bioetanols fermentācijas rezultātā tiek iegūts no augiem, kuros ir cukurs, – cukurniedrēm, cukurbietēm, kukurūzas u.c. Biodīzelis tiek pievienots dīzeļdegvielai kā piedeva, lai samazinātu kaitīgo daļiņu nonākšanu atmosfērā, kā arī lai samazinātu CO2 izmešu līmeni. Bioetanols tiek pievienots kā piedeva benzīnam, lai palielinātu oktānskaitli un samazinātu izmešu daudzumu atmosfērā.
Biodegvielu var klasificēt pēc izejvielām un ražošanas tehnoloģijas. Šobrīd tiek ražota pirmās, otrās un trešās paaudzes biodegviela. Pirmās paaudzes biodegviela tiek ražota no lauksaimniecības izejvielām, otrās paaudzes biodegviela tiek ražota no nepārtikas kultūrām, eļļu atkritumiem, augļu mizām, koku skaidām un līdzīgiem materiāliem. Trešās paaudzes biodegviela tiek ražota no biomasas un atkritumiem, papildinot tos ar mikroaļģēm.
Biodegvielas pirmsākumos tika ražota tieši pirmās paaudzes biodegviela, bet pārtikas produktu izmantošana biodegvielas ražošanā radīja draudus straujam pārtikas cenu pieaugumam, jo, ja valstu esošā aramzeme tiktu izmantota nevis pārtikas, bet biodegvielas izejvielu ražošanai, samazinātos pārtikas produktu piedāvājums un strauji augtu pārtikas cenas. Kā arī vēl viens būtisks faktors meklēt citas izejvielas biodegvielas ražošanai bija fakts, ka ar pārtikas produktiem būtu iespējams saražot vien aptuveni 10% no attīstītajām valstīm nepieciešamā šķidrā kurināmā.
Otrās paaudzes biodegviela tiek ražota no celulozes – koksnes, celtniecības un lauksaimniecības atkritumiem (zāģu skaidām, kukurūzas kātiņiem, kviešu salmiem u.c.). Šo izejmateriālu pluss ir zemās izmaksas, daļu no izejmateriāliem var audzēt uz zemes, ko neizmanto lauksaimniecībai, un to izmantošana neietekmēs lauksaimniecisko ražošanu. Biomasu, ko iegūst no celulozes, var izmantot jebkāda veida degvielas ražošanai – etanolam, benzīnam un dīzeļdegvielai.
Biodegvielas plusi un mīnusi
Būtiskākā biodegvielas priekšrocība, neapšaubāmi, ir gāzu emisijas samazināšana atmosfērā. Biodegvielas ražošanai izmanto atjaunojamus resursus, kā arī lielākā daļa Eiropas valstu tos var ražot uz vietas, netērējot resursus izejmateriālu transportēšanai un uzglabāšanai. Biodegviela palīdzēs mazināt valstu atkarību no fosilā kurināmā un naftas. Etanola oktānskaitlis ir lielāks nekā benzīnam, tas dod lielāku jaudu dzinējiem, samazina siltumnīcefekta gāzes un darbojas arī kā antifrīzs. Ne mazāk svarīgs biodegvielas pluss ir iespēja lauksaimniekiem iegūt papildus ienākumus, pārdodot lauksaimniecības ražošanas blakusproduktus biodegvielas ražošanai, tādējādi attīstot vietējo ekonomiku.
Kā ikvienai lietai, arī biodegvielai ir savi mīnusi, viens no etanola trūkumiem ir sadegšanas ātrums – tas sadeg līdz pat 30% ātrāk nekā benzīns. Valstīs, kur biodegvielas ražošanai izmanto kukurūzu, pēc biomasas novākšanas kukurūzu kāti uz lauka tiek dedzināti, tādējādi radot CO2 emisijas, kā arī kukurūzas audzēšanas procesā tiek izmantoti herbicīdi un slāpekļa mēslojumi, kas piesārņo augsni. Protams, ja izvērtē ieguvumus un trūkumus, jāatzīst, ka ieguvumi ir lielāki, kā arī biodegvielas ražošanas trūkumus var atrisināt, piemēram, degvielas ražošanai izmantojot tikai bioloģiski audzētu kukurūzu.
Biodegvielas ražošanas process attīstās, ik gadu tiek veikti jauni zinātniskie pētījumi, lai mēs pietuvotos ES līderu noteiktajam mērķim – samazināt CO2 izmešu līmeni līdz zemākajam iespējamajam, tādēļ biodegvielas ražošana un izmantošana, visticamāk, turpmākajos gados tikai pieaugs, un varam apgalvot, ka biodegviela ir mūsu nākotne.
